113. gadā pirms mūsu ēras, kad Džan Cjaņs no Haņu dinastijas bija misijā Rietumu reģionos, viņš atveda ķiplokus atpakaļ uz Centrālo līdzenumu.
Saskaņā ar leģendu mūsu ēras 2. gadsimtā Hua Tuo izmantoja ķiploku sulu un vaimanas, lai ārstētu tārpus Austrumu Haņu dinastijā. Pēc Song dinastijas ķiplokus izmantoja medicīnā.
Li Šidžena apkopojumā par Materia Medica Mingu dinastijas laikā tika ierakstīts, ka ķiploki var attīrīt piecus iekšējos orgānus, sasniegt atveres, kliedēt aukstumu un mitrumu, atvairīt ļaunumu, likvidēt karbunkulus un pietūkumu, kā arī izšķīdināt uzkrāto pārtiku.
Viduslaikos (476-1453m.ē.) Eiropu bieži apņēma epidēmiju bailes, taču daudzi cilvēki, kas katru dienu ēda ķiplokus, izdzīvoja un bija drošībā.
Marseļā, Francijā, ķiploku etiķa preparātu sauc par "Četri zagļi". Saskaņā ar leģendu, ir četri zagļi, kas specializējas kapu zādzībās. Pirms zagšanas viņi dzer ķiploku etiķi, lai izvairītos no infekcijas. Tādējādi ķiploku etiķis ieguva tik labu nosaukumu.
1722. gadā Marseļas epidēmija Francijā lika daudziem cilvēkiem lietot ķiploku etiķi, lai izvairītos no epidēmijas inficēšanās.
1930. gadā Francija pirmo reizi iesniedza patentu medicīniskam ķiploku preparātam.
1944. gadā tika atklātas ķiploku ēteriskās eļļas aktīvās sastāvdaļas, ķiploku profilakse pret sirds un smadzeņu asinsvadu slimībām, diabētu un vēzi ir nokļuvusi pētījumu centrā.
19985. gadā Itālijā veiksmīgi tika iegūta ķiploku ēteriskās eļļas aktīvā sastāvdaļa, kas pazīstama kā ārstniecības augu zelts, izraisot pasaules mēroga sensāciju.
Kopš 1985-2001 ķiploki bija starp desmit populārākajiem pārtikas produktiem, ko katru gadu izlasa American Science Times.
